Jau kopš sirmas senatnes cilvēks ir centies iepazīt un pieradināt dažādus dzīvniekus, pamazām izveidojot no tiem mājdzīvniekus. Daļēji par tādiem var uzskatīt arī bites, kaut gan biškopība kā saimniecības nozare ir radusies
samērā nesen.
Agrāk bites izmantoja tikai medus un vaska ieguvei, tāpēc arī šie produkti ir labi pazīstami no ārstnieciskā viedokļa. Citus biškopības produktus ieguva maz un lietoja samērā reti. Šodien biškopji iegūst no bišu dravas daudz vērtīgu produktu, kam ir noskaidrota arī ārstnieciskā vērtība un kas plaši tiek lietoti ne tikai tautas, bet art zinātniskajā medicīnā. Pie tādiem var pieskaitīt propolisu jeb bišu līmi, ziedputekšņus un bišu maizi, bišu māšu peru pieniņu, bišu indi, vasku. Visi minētie produkti ir ar augstu bioloģisko aktivitāti, tiem ir izpētītas farmakologiskās īpašības, iespējamā nevēlamā blakusiedarbība, izstrādātas efektīvas zāļu formas pielietošanai slimību ārstēšanā un profilaksē. Biškopības produktus izmanto arī veterinārijā, kosmētikā, dažādās tehnikas nozarēs.
Jau pirms 2500 gadiem zinātniskās medicīnas pamatlicējs, grieķu ārsts Hipokrāts sapņoja par to, lai zāļu līdzekļiem būtu pārtikas vērtība, bet pārtikas līdzekļi darbotos kā zāles. Šai vēlmei vistuvāk savā būtībā ir medus. Medu parasti uzskata par pārtikas produktu ar augstu enerģētisko vērtību. Taču, ņemot vērā to, ka medū ir ap 100 dažādu cilvēkam nepieciešamu vielu, to tikpat labi var uzskatīt arī par efektīvu dabisku ārstniecības līdzekli. Medus satur ap 18% ūdens, 74% invertcukura, 2% saharozi, 1,5% dekstrīnus, 0,4% slāpekli saturošus savienojumus (olbaltumvielas, aminoskābes, alkaloidus), 0,1% organiskās skābes, 0,1% minerālvielas (9 makroelementus un 23 mikroelementus), fermentus, vitamīnus, pigmentus, ēteriskās eļļas, augšanas vielas, biogēnos stimulatorus un citus savienojumus.
Medus farmakologiskās īpašības tika izpētītas tikai pagājušā gadsimta vidū. Konstatēts, ka medum piemīt spēcīga baktericīda (baktērijas iznīcinoša) un bakteriostatiska (baktēriju augšanu apturoša) darbība, taču tās efektivitāte lielā mērā atkarīga no tā, no kādas vai kādām augu sugām medus ievākts. Tā, piemēram, liepu medus pat atšķaidījumā 1:160 iznīcināja zeltaino stafilokoku, kamēr citu augu medus bija efektīvs tikai koncentrācijā 1:5. Dizentērijas izraisītājs ir jūtīgs pret saulgriežu medu, bet mazāk jūtīgs pret medu, kas ievākts no citiem augiem.
Ārstnieciskiem nolūkiem medus lietots jau ļoti sen. Tautas medicīna to lietoja pret klepu, pret kakla un krūšu sāpēm, pret dažādām kuņģa, nieru, acu slimībām, ārīgi brūču dziedēšanai, pret augoņiem, apdegumiem. Medu lietoja tīrā veidā vai kopā ar pienu, tēju, dažādām augu sulām (ābolu, rutku, sīpolu, burkānu), etiķi, olas dzeltenumu. No medus gatavoja plāksterus, ziedi, zirnīšus. Medu izmantoja ari kā konservējošu līdzekli augļu, sakņu un pat gaļas ilgstošai saglabāšanai. Jāatceras, ka medus karsēšana virs 70° C iznicina tā vērtīgās ārstnieciskās īpašības.
Literatūrā ir atrodamas vairākas senas receptes medus lietošanai dažādu slimību ārstēšanā.
Iesnu un kakla sāpju mazināšanai lietota salvijas lapu tēja ar medu un etiķi pa ēdamkarotei 8—10 reizes dienā, vienlaikus ar to arī skalots kakls. Ārīgai lietošanai gatavots medus plāksteris — sakarsētu medu uztriepa un flaneļa vai vilnas auduma un apsēja ar sāpošo kaklu. Pret balss aizsmakumu labi palīdz glāze karsta piena ar olas dzeltenumu un ēdamkaroti medus, ko izdzer no rīta tukšā dūšā. Pret sirdsklauvēm ieteikts maisījums no 1/2 glāzes ābolu sulas, 1/2 glāzes ūdens un 2 tējkarotēm medus, ko lieto ik rītu. Šis pats maisījums, lietots vairākas reizes dienā ēšanas laikā, palīdzot pret aptaukošanos. Pret bronhītiem, klepu lietota sīpolu, rutku vai burkānu sula, sajaukta ar medu vienādās daļās, pa tējkarotei 3—4 reizes diena. Var lietot arī medu inhalācijās.
Hipertonijas slimniekiem slimības sākuma stadijā ieteic lietot šādu maisījumu: 1 glāze biešu sulas, 1 glāze burkānu sulas, 1 glāze mārrutku sulas (sarīvētus mārrutkus diennakti nostādina ūdenī), 1 glāze medus un 1 citrona sula. Visu labi samaisa un uzglabā vēsā, tumšā vietā (ledusskapī, pieliekamajā). Lieto pa 1 ēdamkarotei divas reizes dienā 1 stundu pirms ēšanas. Ārstēšanās kursa ilgums ir pusotra — divi mēneši.
Medu lieto kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnu čūlas ārstēšanai pa 30 g 2 st. pirms ēšanas — brokastīm un pusdienām un 3 st. pēc vakariņām. Ārstēšanas kurss ilgst 2 mēneši. Ja medus ēšana rada kairinājumu, to var izšķīdināt glāzē silta ūdens un izdzert norādītajā laikā. Medus sekmē gremošanu un regulē zarnu darbību.
Medu var lietot ārīgi brūču, čūlu, furunkulu ārstēšanai, jo tas iznīcina patogēnos mikroorganismus, uzlabo asins atteci un šūnu barošanos brūcē. Lieto medus apliekamos (marli ar medus kārtu) vai gatavo ziedi, samaisot medu ar nesālītiem cūku taukiem vienādās daļās. Uz augoņiem var likt apsēju ar medus un miltu maisījumu.
Daudzpusīgi tiek pielietots šūnu medus. To ieteic košļāt un sūkāt pret iesnām, deguna blakus dobumu iekaisumu, pret saaukstēšanos, angīnu. Ārstēšanai lieto pa tējkarotei šūnu medus 4—6 reizes dienā, košļā apmēram 15 minūtes, tad vasku izspļauj. Saaukstēšanās slimību, gripas, aterosklerozes profilaksei šūnu medu košļā 1—2 reizes dienā ziemas mēnešos.
Medu izmanto arī kosmētikā kā līdzekli, kas labi dezinficē un baro ādu. Sejas ādas kopšanai ieteic maskas ar medu. Rūpīgi sajauc 100 g medus ar 25 g spirta un 25 g ūdens. Masku uzliek uz sejas ar vates tamponu un patur 10—15 minūtes. Tad seju nomazgā ar siltu ūdeni. Var arī samaisīt 1 olas dzeltenumu ar 1 ēdamkaroti medus. Šo masku iesaka sausai ādai. Lietot var ikdienas no rīta pirms rīta tualetes. Sausai un normālai ādai iesaka maisījumu no 100 g medus un 1 citrona sulas. Šo masku tur 5—10 minūtes, tad seju nomazgā ar aukstu ūdeni. Grumbu novēršanai sausai un normālai sejas ādai var gatavot masku, sakuļot 2 ēdamkarotes miltu ar 1 olas baltumu un pievienojot 1 tējkaroti medus. Šo masku tur uz sejas 10—15 minūtes, nomazgā ar siltu ūdeni. Sejas ādu labi tīra, padara samtainu un nogludina grumbas medus ūdens vanniņas. Šim nolūkam 1 ēdamkaroti medus izšķīdina 2 glāzēs silta ūdens un ar šo šķīdumu vakarā mazgā seju ar vates tamponu 5—7 minūtes, pēc tam noskalo seju ar siltu ūdeni (bez ziepēm). Roku ādas kopšanai un mīkstināšanai var ieteikt maisījumu no 3 ēdamkarotēm glicerīna, 1 tējkarotes ožamā spirta, 1 tējkarotes medus, 1/2 glāzes ūdens un naža gala boraka. Visu rūpīgi samaisa un pirms lietošanas saskalo.
Cilvēkiem, kam ir īpaša jutība pret ziedu putekšņiem (alerģiskas iesnas, siena drudzis) iesaka profilaktiski košļāt šūnu medu 3—5 reizes dienā pa tējkarotei visu bīstamās sezonas laiku.
Medu iesaka kā nomierinošu līdzekli pie paaugstinātas garīgās slodzes. Ja vakarā ir grūti aizmigt, ieteic apēst 1—2 tējkarotes medus ar siltu pienu vai tēju.
Tomēr, lietojot medu, jāievēro mērenība. Princips — jo vairāk, jo labāk — šeit neder. Dienā pieaudzis cilvēks drīkst apēst 60—100 g medus, bērns — pusi no šī daudzuma. Nav ieteicams visu dienas devu apēst vienā reizē, labāk to sadalīt vairākās daļās dienas laikā. Vispilnīgāk organisms izmanto medu tad, ja to lieto 1,5—2 stundas pirms ēšanas vai 3 stundas pēc ēšanas.
Reti, bet tomēr mēdz būt cilvēki, kam ir īpaša jutība (idiosinkrāzija) pret medu. Viņiem medus var radīt iesnas, ādas niezi, izsitumus, galvassāpes, kuņģa un zarnu darbības traucējumus. Šādi cilvēki medu nedrīkst lietot ne uzturā, ne ārstniecībā. Medus nav ieteicams ari cilvēkiem, kas slimo ar alerģiskām slimībām. Ļoti uzmanīgi medu jālieto cukura diabēta slimniekiem, viņiem vēlams konsultēties ar ārstu. Bērniem ar eksudatīvo diatēzi medu lietot var, bet sākumā jāpārbauda, vai viņiem nav paaugstināta jutība pret medu. Sākumā dod pa 1/2 tējkarotei medus dienā. Ja diatēze nepastiprinās, tad devu var paaugstināt līdz 1 tējkarotei dienā. Ir pat zināmi gadījumi, kad šādā veidā diatēze ir likvidēta.