Pirmās ziņas par propolisu ir jau no Aristoteļa laikiem. Viņš gribējis tuvāk iepazīties ar bišu darbību, tāpēc izveidojis caurspīdīgu stropu, tomēr bites to no iekšpuses izklājušas ar nepazīstamu tumšu vielu – visticamāk propolisu. Jau kopš tiem laikiem cilvēku prātus ir nodarbinājis jautājums: no kā bites ievāc propolisu. Līdz 1907. gadam pastāvēja uzskats, ka bites propolisu ievāc, tāpat kā ziedputekšņus un nektāru, no augiem, visvairāk no papelēm, kastaņiem, bērziem, alkšņiem u.c. 1907. gadā vācu dabas zinātnieks M. Kistenmahers ziņoja, ka propoliss veidojas bites organismā kā blakus produkts ziedputekšņu pārstrādes laikā. Laikam ritot šī hipotēze tomēr neapstiprinājās un zinātnieki atgriezās pie iepriekšējiem uzskatiem.
Vairums autoru uzskata, ka vārds “propoliss” cēlies no grieķu valodas (pro – priekš, polis – pilsēta, cietoksnis) un tas nozīmē, ka propoliss ir viela ar ko bites noslēdz savas pilsētas vārtus no baktērijām un sēnēm. Propoliss ir bišu higiēnas un stropa tīrīšanas līdzeklis. Piemēram, bites rūpīgi ar propolisu dezinficē katru šūnas kanniņu pirms bišu māte tajā dēj oliņas. Propoliss pasargā bišu saimi no nelabvēlīgas mikrofloras izveidošanās stropā, jo tam piemīt baktericīdas īpašības un tas darbojas kā dezinficētājs. Tas novērš pūšanu un izplata stropā patīkamu smaržu.
Otrs propolisa vārda skaidrojums saistīts ar grieķu vārdu propolisos (aizziest). Ikdienā propoliss tiek saukts arī par bišu līmi, jo bites ar propolisu aizmūrē stropa skreju tā, ka tikai pašas pa maziem caurumiņiem tiek iekšā un ārā. Tādējādi tiek novērsts gan caurvējš, gan siltuma zudums, gan arī nelūgtu viesu, piemēram, putnu, kukaiņu u.c. apmeklējums. Jo lielāka sprauga, jo propolisam vairāk pievieno vasku. Propoliss bieži tiek piejaukts vaskam, tādejādi tas ir cietinātājs, stiprinājumu vietās šūnas iegūst papildu izturību.
Sensenos laikos propoliss lieto
ts galvenokārt ārīgi. No tā tikušas gatavotas dažādas ziedes. Vecāki cilvēki likuši pie muguras stropa sedziņu, ko biškopji izmanto bišu ligzdas pārsegšanai, jo tā ir stipri nolīmēta ar propolisu un vasku un palīdz, ja „krustos lauž”. Ir liecības, ka senāk jaundzimušiem propolisa gabaliņš esot likts uz nabas, lai tā ātrāk sadzītu.
Propoliss ir sveķains, aromātisks augu valsts izcelsmes produkts, ko bite iegūst, pārstrādājot sveķveida vielu, ko tā ievāc no dažādu augu pumpuriem, mizām, zaru atvasēm un lapām. Augos esošās sveķveida vielas izdala spēcīgu aromātu, tādējādi piesaistot bites un izraisot tām šo vielu vākšanas refleksu.
Propolisam ir patīkama smarža, kas līdzīga bērzu, papeļu pumpuru, vaska, medus smaržai, rūgtena garša. Propolisa krāsa var būt ļoti dažāda – tas var būt brūna, dzeltenbrūna vai pat iesarkanā krāsā.
