Propoliss ir tumši pelēka masa ar zaļganu vai brūnganu nokrāsu, neviendabīga lauzumā, ar rūgtenu garšu un raksturīgu sveķainu, aromātisku smaržu. Pilnīgi izšķīst ēterī un hloroformā, daļēji – spirtā un terpentīnā. Praktiski nešķīst ūdenī. Bites propolisu (līmveida izdalījumus) iegūst no augiem – koku (bērzu, apšu u.c.) pumpuriem un izmanto stropa iekšējai apdarei kā līmi un dezinfekcijas līdzekli.
Propolisa sastāvā ietilpst sveķi un balzāmi, vasks, ēteriskās eļļas, ziedputekšņi un aromātiskās vielas. Propolisā ir dabīgi savienojumi: polifenoli, flavonoīdi, kanēļskābes atvasinājumi, acetoksibetuinols u.c.
Propolisa preparāti izmantojami, ārstējot augoņus un citus sastrutojumus, paātrina ilgi nedzīstošu brūču un apdegumu dzīšanu, tas palīdz atbrīvoties no kārpām, varžacīm, tulznām; mazina locītavu un nervu sāpes, dziedē kuņģa un zarnu čūlas, novērš mutes dobuma un kakla iekaisumus, ārstē parodontozi un stomatītus. Propolisam piemīt antibakteriāla, pretiekaisuma, sāpes mazinoša, pretvīrusu iedarbība.
Lietošanas veids un devas. Pie brūcēm, augoņiem, locītavu un nervu sāpēm slimajai vietai liek virsū siltu propolisu; kārpu un varžacu gadījumā slimos locekļus labi izmērcē un 3-4 dienas liek pārsēju ar propolisu (varžacīm var lietot propolisu kopā ar taukiem). Pie kuņģa un zarnu čūlām, mutes dobuma un kakla iekaisumiem košļā propolisa gabaliņus 10-15 min., tad pārtrauc uz 1-2 stundām. Katru dienu var patērēt 1-3 gramus.
Propolisa tinktūru saaukstēšanās un gripas periodā lieto pa 15-20 pilieniem 3 reizes dienā, uzpilinot uz cukura, medus vai rupjmaizes un nosūkā.